Imants Ziedonis (1933-2013)

Imants Ziedonis (1933-2013)

Imants Ziedonis

Dzimis 1933.gada 3. maijā Ragaciemā, zvejnieka ģimenē.

Miris 2013.gada 27.februārī, apglabāts Ragaciema kapos.

 

Viens no latviešu izcilākajiem un populārākajiem dzejniekiem, publicists, īsās prozas, arī kino scenāriju autors, aktīvs kultūras un sabiedriskais darbinieks. Ievērību guvis gan ar literārajiem darbiem, gan ar neparasto un spēcīgo personību. Imanta Ziedoņa daiļrade, izteikumi, dzīves stils, paustās idejas joprojām iemanto lielu interesi un rezonansi plašā mūsdienu sabiedrības daļā.

 

Izglītība

Skolas gaitas Imants uzsāk Lapmežciemā, vēlāk tās turpina Engurē, kur pabeidz 7. klasi, kas tajā laikā atbilst pamatskolas līmenim.  

Vidusskolas gadi (1948-1952) paiet Tukuma 1. vidusskolā.

Tukuma skolas gadu laikā Imants kopā ar klases un kopmītņu biedriem aktīvi risina matemātiku caurām naktīm, iemācās balles dejas, trennējas boksā un pats bijis kautiņu dalībniekos, ēdis uz sacensībām šprotes, līdis noklausīties meiteņu sarunas un mācījies alkoholu kā garu, ar visām tā lietošanas izsmalcinātajām tradīcijām. Tukumā iemācījies, ko nozīmē būt pilsētniekam, bet viscaur turpinājis pašidentificēties ar lauku cilvēkiem.  

1952. - 1959. studē filoloģiju Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē neklātienes nodaļā.

1962.g. - 1964.g studijas M. Gorkija Pasaules literatūras institūta Augstākajos literārajos kursos Maskavā, Krievijā

 

Darba pieredze:

Neklātienes studiju laika gados bijis ceļa strādnieks 

“Pēc ceļu profilēšanas un grāvju rakšanas, ceļu taisīšanas nekad vairs fiziskajā darbā neesmu atgriezies. Bet asfaltējot ļoti labi  varēja nopelnīt. Patīkami darbi - sestdienā saņemt algu, un tad vari pēc tam slaistīties. Dzert alu, lasīt avīzes, iet uz balli. Proletāriskais dzīves veids ir ļoti patīkams, tur ir tāda brīvības sajūta. Bet man tagad, kā es saku - papīrkurvis nestāv tukšs.” /Imants Ziedonis/

 

No 1958. - 1965. gadam strādā gan par latviešu valodas, literatūras skolotāju Ķemeros, Olainē, Jūrmalā, par bibliotekāru Ķemeros, bijis laikraksta “Liesma” redaktors, kā arī vecākais redaktors Latvijas Valsts izdevniecībā. No 1965. gada bijis Latvijas Padomju rakstnieku savienība Valdes sekretārs.

 

Dzejnieka ceļš:

Pirmā pieredze:

Pamatskolas laikā Dreslera stilā sarakstījis pirmos pantus par piedzīvojumiem skolā. Tie publicēti skolas avīzē. Pēc skolotājas jautājuma, no kurienes dzejoļi norakstīti, jaunais dzejnieks apvainojas un ilgu laiku neraksta. Atsāk rakstīt augstskolas laikā dzejnieka Ojāra Vācieša ietekmē.

 

1961.gadā iznāk pirmā dzejoļu grāmata “Dzejas un sapņu smilts”,  8000 eksemplāri

 

Lielu un tūlītēju popularitāti iemantoja Imanta Ziedoņa 1965. gadā izdotais dzejoļu krājums “Motocikls”. Tajā dzejnieks pauž trauksmi, izraušanos no ierastības, aicina iet patstāvīgi izraudzītus ceļus, pauž pārliecību par cilvēka attīstības bezgalīgajām iespējām. Ar dzejas kompozīciju Motocikls (1967) Dailes teātrī režisors Pēteris Pētersons iedibināja Latvijā dzejas teātri.

Zīmīgākie darbi:

Dzejoļu krājums “Motocikls” (1965)

Publicistika “Kurzemīte”  1.grāmata (1970)

Dzejproza “Epifānijas.” 1. grāmata. (1971)

Pasakas bērniem “Krāsainās pasakas”. (1973)

Proza “Poēma par pienu” (1977)

Dzejoļu krājums “Taureņu uzbrukums” (1988)

 

Imanta Ziedoņa daiļradē viscaur vijas ceļa motīvs, ideja par personības un nācijas neatkarību, pašapziņas veidošanu, kā arī tieksme uz cilvēka garīgās brīvības meklējumiem un bezgalīgu izaugsmi.  20.gs. 70. - 80. gados I. Ziedoņa jaunrade iegūst milzu popularitāti Latvijā. Tas ir laiks, kad pastāvošās politiskās iekārtas ideoloģijā personības un tautas brīvība tiek pielīdzināta noziegumam. Sākotnējos dzejnieka darbos jaušama nesamierināšanās ar šķietamām patiesībām, tāpēc tiek mesti izaicinājumi dogmu un ierobežojumu pasaulei. Laika gaitā, iespaidojoties no latviešu tautasdziesmām, senindiešu upanišadām, kā arī Raiņa darbiem, centieni pasauli lauzt un pārveidot pāraug tieksmē to izprast un mēģināt dzīvot saskaņā ar kosmiskajiem ritmiem.

 

No 1961. gada līdz 2013.gadam, 52 gadu laikā līdz pat mūža beigām tiek izdotas vairāk kā 40 grāmatas, I.Ziedonis ir scenāriju un teksta autors vairāk kā 10 filmām, sarakstījis libretu operai un scenāriju arī animācijas filmai, kā arī viņa darbi ir kā pamats vairākām latviešu multiplikācijas filmām.

 

Scenāriju autors:

filmai  "Uz intensifikācijas ceļa" (1964. g.)

dokumentālajai filmai "Gada reportāža" (kopā ar Hercu Franku, 1965. g.)

mākslas filmai "Pūt, vējiņi!" (kopā ar Gunāru Piesi, 1973. g.)

mākslas filmai "Puika" (kopā ar Aivaru Freimani, 1977. g.).  

animācijas filmai "Man vienai māsiņai" (1984. g.)

dokumentālajai filmai "Es esmu latvietis" (1990. g.)

dokumentālajai filmai "Gājiens ar krokodilu" (1995. g.)

dokumentālajai filmai "Ardievu, divdesmitais gadsimt!" (2005.g.)

 

Teksta autors:

dokumentālai filmai "Lomi" (1969. g.)

dokumentālai filmai "Trivium. Latvijas laikmets" (1998. g.)

 

Libreta autors:

Imanta Kalniņa operai "Spēlēju, dancoju" (1976. g.)

 

Animācijas filmu studijas “Dauka” multiplikācijas filmas pēc Imanta Ziedoņa darbu motīviem:

Zaļā pasaka (1977. gads)

Suns Funs un vējš (1978. gads)

Kas ir kolhozs? (1981. gads)

Uzpasaka (1986. gads)

Taureņi (2005. gads)

 

Sabiedriskā aktivitāte:

Imanta Ziedoņa sabiedriskās aktivitātes rezultātā dibinātas dažādas neformālas un valstiskas institūcijas, kuru darbība vērsta uz Latvijas un tās tautas unikalitātes, vēstures, identitātes saglabāšanu un attīstības veicināšanu.

 

20.gs. 70. gados izveidoja un līdz pat 90. gadu vidum vadīja Dižkoku atbrīvotāju grupu, kas uzskatāma par zaļās kustības aizsākumu Latvijā, par simbolisku pretpolitisko darbību, kas stiprina tautas vēsturisko atmiņu,  pašapziņu, patriotismu, vienlaikus veicinot jaunas latviešu inteliģences veidošanos.  

 

“Manai paaudzei (un droši vien arī citām) padomiskajā pelēcībā, puspatiesību, tajā “tenekasnavīsts”pasaulē Ziedoņa valoda bija kā rupjmaize, kā īstums, kā jēga. dekonstruējot un sagraujot pašsaprotamības un pieņēmumus, urķējoties un spēlējoties ar ikdienišķības sīkumiem un esības lielajiem elementiem, Ziedonis atbrīvoja telpu savai patiesībai. Un būvēja tā, kā pats gribēja. Ziedoņa valodā varēja brīvi elpot, tā atalgoja citādību, neparastību un nepareizību, tiesības uz atšķirīgo, tiesības nebūt baram. Vēl Ziedonis mums pa jaunam izstāstīja Latvijas izjūtu. Ne tādu sentimentālu, ne romantisku, bet tādu pa īstam: skarbu, smieklīgu, mīļojamu un dzīvu. Mūsējo.” /Sarmīte Ēlerte “Mans Imants Ziedonis”/

 

80. gadu beigās, dibinot Latvijas Kultūras fondu un būdams tā priekšsēdētājs, I. Ziedoņa vadībā tiek izveidota Spīdolas balvas stipendija, Daugavas krasta sakopšanas programma, bērnu folkloras kustība “Pulkā eimu, pulkā teku”, kā arī veicināta Latgales podnieku skolas dibināšanās.

 

“Es saprotu, ka Kultūras fonds, manuprāt, ir no sabiedrības visnozīmīgākajām pašdarbības formām. Jo tā nav tikai mākslinieciska rakstura pašdarbība. Tas nav tikai personības brīvā laika pavadīšanas paņēmiens. Tā ir pašdarbība jau kultūras politikā, kultūras virzības noteikšanā. Šis ir viens no skaistākajiem šī laika demokratizācijas gājieniem. Jo tas aicina ne tikai dziedāt un gleznot, ne tikai fotogrāfēt un veidot, bet aicina uz tautisku un valstisku  darīšanu - uz kultūras politikas veidošanu - pašā tautā, sabiedrībā, pašpārvaldē.”

 /Imants Ziedonis/

 

90. gados kopā ar Ēriku Hānbergu un Aivaru Berķi organizēja konkursu par sakoptāko Latvijas lauku sētu, katru gadu izceļot kādu no lauku mājas stūrakmeņiem - ceļš, aka, maizes krāsns u.tmldz.

 

1990. gadā tika ievēlēts Augstākajā Padomē. 4. maijā balsoja par deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu".